Jaunākie sludinājumi

Jaunākie labie darbi

Pievienojos ekonomistam, es arī ne tikai mājās kopā ar vīru un draugiem ieviesu atkritumu šķirošanu, bet arī darbā vismaz papīra šķirošanu un pašapzinīgi tagad ik pa laikam nesu pilno papīra somu uz pārstrādei paredzēto papīru konteineru.. Vēl Vispasaules zaļo darbu dienā ierosināju darbā pasākumu ar kolēģiem vismaz noskatīties kopīgi filmu, rādīju to pašu "Zeme - mūsu mājas" un nākamais pasākums droši vien būs ar "Age of stupid" pēc kāda laiciņa.lasit tālāk

Kalendārs

05.12.2016
Brīvprātīgo diena

 


Seko mums:

     

- Viena no skaistākajām dzīves balvām ir tā, ka, palīdzot otram, cilvēks palīdz sev.
Č.D.Vorners

Atdeva mazajai pusi aknu


Foto: No Anitas Liepiņas personīgā ahīva

 

Kļūstot par donori kolēģa meitiņai, Anita Liepiņa izglāba Māras dzīvību.


Beļģijas universitātes klīnikā Saint-Luc katru dienu tiek veiktas desmitiem transplantācijas operāciju, mediķi ikdienā redz prieku par atgūtu dzīvību, sēras - par zaudētu, arī kaunu par nespēju ziedot aknas sava bērna glābšanai. Tādēļ, kad šajā klīnikā ieradās valmieriete Anita Liepiņa, apgalvodama, ka ir gatava ziedot aknas gadu vecajai Mārai Miķei, viņai jau pirmajā dienā norunāja tikšanos ar psihologu. Vai Māras vecāki viņu nepiespieda, nesolīja samaksāt? Ak Liepiņa vēlas ziedot tikai tāpēc, ka bez aknām Māriņa nomirs! Bet vai kundze zina, ka viņa pati var nomirt? Un tik un tā Anita uzstāja, ka grib ziedot aknas, jo bērns taču ir pelnījis dzīvi, savu vienīgo dzīvi. Un beļģu mediķi veica operāciju, piedzīvodami vēl vienu dzīvības glābšanas aktu.

 

Tāda traka esmu

Satikties ar Anitu Liepiņu ir tāpat kā sastapt labu kaimiņu. Viņa ir labvēlīga, sirsnīga un vienkārša. Nav nekāda patosa, bet vienlaikus - nekādas klīrēšanās. Anita zina, ka ir izdarījusi labu darbu, priecājas par to, bet viņas meitas Santa un Sindija ir lepnas. «Tas, ko izdarīja mamma 12. martā, nenotiek katru dienu,» pieteikuma vēstulē Latvijas lepnumam raksta Sindija. «Manuprāt, šādi cilvēki kā mana mamma ir īsti dārgumi. Viņi jāsargā!» Šā gada 12. martā notika aknu transplantācijas operācija, pēc kuras Anita, ieraudzījusi Māriņu, spēja tikai pateikt - tas ir brīnums!

 

Anita strādā Nacionālo bruņoto spēku Nodrošinājuma pārvaldē un tur arī iepazinās ar Māras tēti Ziedoni. Viņa zina, cik gaidīta Māra bija Ziedoņa un Edītes ģimenē. Diemžēl mazā pārlieku steidzās ierasties šajā pasaulē, turklāt bērnam ārsti diagnosticēja žultsceļu artrēziju. Tā ir iedzimta slimība, kuras dēļ aizsprostojas žultsvadi un žults sāk uzkrāties aknās. Vecāki bija šokā un izmisumā, uzzinot, ka meitai nespēj palīdzēt nekas cits kā tikai aknu transplantācija.

 

«Tā kā man un meitenei sakrīt asins grupa, es uzreiz teicu - došu savas aknas!» atceras Anita, smiedamās piebilstot: «Es tāda traka esmu!» Ziedonis pieklājīgi atteicis - paldies, bet Beļģijā mediķi iebilduši, ka tikai radinieki drīkst ziedot aknas. Tā nu cits pēc cita uz asins un aknu saderības pārbaudēm brauca Miķu radinieki, līdz pamazām atklājās, ka neviens no viņiem neder par donoru. «Kad pateica, ka arī meitenītes brālis nevarēs ziedot aknas, mēs ar darba kolēģiem paši nolēmām iet uz pārbaudēm,» saka Anita un stāsta, kādiem tik kabinetiem nebija jāiziet cauri, lai pierādītu asins un aknu saderību. Sonogrāfs Anitai esot izteicis brīnišķīgu komplimentu, kuru viņa atcerēsies visu atlikušo mūžu: «Jums ir ļoti labas aknas. Varat braukt un to ziedot!»

 

Neatlika laika pārdomām

«Neatlika laika pārdomām,» atzīstas Anita. 5. februārī piezvanīja no Briseles un apstiprināja, ka viņa var būt donors. Pēc trim dienām viņa jau lidoja projām.

 

Briselē slimnīcā vesels pulks mediķu apstājās ap Anitu, nolika viņai priekšā aknu maketu un sāka stāstīt, cik ilga būs operācija, kā griezīs vēderu, cik daudz no aknām ņems ārā. «Man uzreiz pateica, ka varu arī nomirt. Tas bija kā sitiens pa galvu,» atzīstas Anita.

 

Nākamajā dienā viņai bija jātiekas ar psihologu, kura uzdevums bija izprast, vai viņa patiešām vēlas ziedot aknas labprātīgi. Kad šis profesionālis kolēģiem apstiprināja, ka Anitu neviens nav ietekmējis, lai viņa kļūtu par donoru, kāds mediķis viņai atzinis: «Ja jūs atteiksieties, vairs nebūs laika atrast Mārai citu donoru.»

 

Lai gan bija liela steiga, pagāja vesels mēnesis, kamēr Anitai vēlreiz tika veiktas visas nepieciešamās analīzes un pārbaudes. Beidzot viņai bija laiks iepazīties ar Māriņu, kura kopā ar mammu jau kopš 2009. gada novembra dzīvoja slimnīcā. «Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, nobijos,» neslēpj Anita. «Viņa bija dzeltenīgi oranža, rociņas, kājiņas tievas, vēders kā bumba. Māriņa izskatījās pēc pusgadu veca zīdainīša. Man asaras saskrēja acīs, bet es turējos, lai nesaraudinātu mammu. Edīte pati bija uz pēdējās izmisuma robežas. Redzēt, kā tavs bērns neguļ, mokās, raud diennaktīm ilgi, ir ļoti smagi.»

 

Anita teju katru dienu apciemoja Edīti un Māriņu, ar katru analīžu rezultātu tuvinādama operāciju dienu. Kad 25. februārī bija skaidrs, ka meitenei būs donors, Anitai bija jāiziet vēl viena pārbaude - Ētikas padomes sēde, kurā lemj, vai par donoru var kļūt cilvēks, kurš pacientam ir pilnīgi svešs. Anitai atļāva.

 

Trešā meita Māra

Anita jau pirms operācijas zināja, ka viņai nogriezīs aknu kreiso daivu, labā palika viņai. «Man atklāti pateica, ka varētu griezt mazāk, bet ārsti gribēja, lai Mārai būtu vairāk no aknām un ātrāk sāk funkcionēt visi pārējie orgāni. Bet man aknas ataugs,» stāsta dzīvespriecīgā sieviete. Operācija bija sarežģīta, ilga vairākas stundas. «Kad pamodos, es pat nezināju, kur man nesāp,» atzīstas Anita. «Bet medmāsiņas, atnākušas pie manis, apsveica, teica, ka viss ir bijis vienkārši brīnišķīgi.»

 

Pēc operācijas mammu palātā sagaidīja meita Sindija. Jau pirmajā dienā, kad Anita ieradās Briselē, ārsti viņu brīdināja, ka būs vajadzīgs kāds ģimenes loceklis, kas palīdzēs atkopties. Tā kā vīrs ir ģimenes apgādnieks, vecākā meita Santa gatavojās 12. klases eksāmeniem, cits nekas neatlika, kā Sindijai doties uz Briseli. Ar viņas palīdzību Anita sāka ēst, staigāt un visbeidzot arī apciemot Māriņu, kura ar katru dienu kļuva aizvien žirgtāka, smaidīgāka un skaistāka. No mazas Īkstītes viņa uzplauka par ņipru bērneli.

 

«Viņa ir īpašs bērns. Ja viņa izķepurojās, Dieviņam ir lieli plāni attiecībā uz viņu,» priecājas Anita. Uz jautājumu, ko viņa pati ieguvusi no šogad pārdzīvotā, viņa saka - iemācījusies uzticēties cilvēkiem. Aknu ziedošanas eposā viņa atklājusi, ka tik daudz cilvēku - mediķi, tuvinieki, kolēģi, pat sveši cilvēki kā tulks Gundega Goldšmita - palīdz citiem, pretī neprasot pilnīgi neko. «Darīt labu - tas taču ir tik brīnišķīgi!» saka Anita.

 

Autore: Gunita Nagle

Avots: Diena.lv

Komentāri

mr mark , 22.04.2019:
Labdien, vai jūs steidzami meklējat aizdevumu? Ja jā, e-pasts: markwilliamstrustfirm@gmail.com

Kaley, 19.12.2011:
Your answer lifts the itneliglence of the debate.

Ar * atzīmēti lauciņi jāaizpilda obligāti

Vārds: *

E-pasts:
(netiks publicēts)

Komentārs:
(maksimums 2000 zīmes)

Drošības kods *
Nospiediet lai pievienotu drošības kodu
Ievadiet drošības kodu:
Pievienot komentāru

Sadarbības partneri