Foto: Jānis Trops, Diena

Talsu uzņēmēja Olga Bāre daudzus gadus līdzekļus labdarībai ziedo sirdsapziņas mudināta, pretī negaidot ne nodokļu atlaides, ne pateicību vai slavu. Lūgta tikties ar Dienu, lai pastāstītu par saviem nu jau vairāk nekā pusotru gadu desmitu  ilgstošajiem ziedojumiem labdarībai, Latvijas lepnumam pieteiktā Olga Bāre vairākkārt mēģina atrunāties.

«Mamma, vienkārša Latgales zemniece no Feimaņu sādžas Rēzeknes novadā, kurai bijām desmit bērni, man savulaik piekodināja — meitiņ, pirms kādam palīdzi ar naudu vai mantu, padomā, vai vēlāk pašai nebūs tās žēl. Bet, ja esi izlēmusi un dod, tad tūlīt pat par to aizmirsti un negaidi ne uzslavu, ne pateicību. Tāpēc publicitāte man nav vajadzīga,» saka Talsos lielākā būvmateriālu veikala īpašniece, un daudzi pilsētnieki apstiprina, ka tā viņa patiešām arī rīkojas. Uzņēmēja pat izvairās lietot vārdus ziedošana, labdarība, filantropija, bet saka vienkārši — «es cenšos padalīties ar peļņu».

Nežēlo jauniešu izglītībai

«Ne tāpēc, ka man nebūtu, kur likt naudu. Pat otrādi — bieži nākas piedomāt pie katra santīma — gan biznesa, gan personīgajos tēriņos. Bet skopums atkāpjas, kad ieraugu — kādam citam laba mērķa sasniegšanai tieši tobrīd tā ir daudz vairāk vajadzīga nekā man. Visvairāk jūtos uzrunāta, kad līdzekļi nepieciešami jauniešiem izglītības iegūšanai,» stāsta O. Bāre. Jau vairākus gadus viņa maksā 1080 latu stipendiju vienam Talsu pilsētas vai novada jaunietim, kas mācās augstskolas 1. kursā, bet nav ticis budžeta apmaksātā grupā.

«Pirmais studiju gads ir visgrūtākais, tāpēc jāpalīdz. Īstie censoņi šajā laikā iemācās ķepuroties un tālāk tiek jau paši,» uzskata uzņēmēja. Kandidātus O. Bāres piešķirtās stipendijas  saņemšanai izraugās Talsu novada fonds (TNF), kuras dibinātājos 2003. gadā bijusi arī Olga. Tas ir pirmais Latvijā izveidotais kopienu fonds, neatkarīga organizācija, kas kalpo plašiem sabiedriskā labuma mērķiem, vācot ziedojumus no vietējiem ļaudīm.

«Daudzus talseniekus personīgi pazīstu gadu desmitiem, taču stipendiātu izvēlē pilnībā paļaujos uz TNF darbiniekiem, par kuru godaprātu man nekad nav nācies šaubīties. Vienīgā vēlme no manas puses — lai izraudzītais būtu centīgs un nāktu no daudzbērnu ģimenes, jo zinu, cik tādām grūti, mūslaikos reizēm pat neiespējami ir atlicināt naudiņu bērnu skološanai,» savu nostāju atklāj Olga.

Izpalīdzību iemācīja ģimene

«Es izglītību ieguvu padomju laikā, kad par to nebija jāmaksā, tik vien kā pārtikai un apģērbam vajadzēja sagrabināt,» atceras uzņēmēja.

«Lai gan mūsu mammai padomju vara piešķīra Mātes varones nosaukumu, ģimenes turību tas nevairoja. Tāpēc biju priecīga, ka studiju gados reizēm pusdienas varēju paēst pie vecākajiem brāļiem un māsām, kuri jau strādāja un dzīvoja netālu. Paldies tēvam un mammai, kas mūsos ieaudzināja šādu latgalisko kopā turēšanos un savstarpēju palīdzēšanu, tāpēc visi desmit esam ieguvuši izglītību un vēlāk atradām labu darbu. Līdz šim veiksmīgāks bizness laikam ir padevies man, un iespēju robežās toreizējo atbalstu esmu centusies ar labu atdarīt brāļu un māsu atvasēm, ja kādam bija vajadzīga palīdzība  izglītības iegūšanai.

Tagad viņi jau lieli, katram sava dzīve, tāpēc varu atļauties daļu no peļņas atvēlēt Talsu puses ļaudīm. Kurzemē nonācu pirms kādiem 30 gadiem sadales kārtībā pēc Rīgas celtniecības tehnikuma beigšanas, tagad te ir manas mājas un darbs, cerams, uz visu turpmāko mūžu. Varbūt izklausās pārspīlēti patriotiski, bet es patiešām uzskatu, ka ikvienam, kas sasniedzis zināmu turību un ieguvis izglītību, garīgi un materiāli jāatbalsta līdzcilvēki, kas pēc tā paša no sirds cenšas, bet pagaidām atrodas izaugsmei nelabvēlīgā situācijā. Nevajag visu gaidīt no valsts, mēs paši viens otru varam balstīt ceļā uz zināšanām un labklājību. Un darīt to ne reklāmas labad, ne ārišķīgi, bet vienkārši un no sirds,» stāsta Olga, priecājoties, ka tam piekrīt arī viņas vīrs Valdis, meita Sandra un dēls Raimonds, kurš strādā mātes uzņēmumā.

Ar talantu, ticību un optimismu

«Kad dibinājās TNF, Olga Bāre jau bija ziedotāja, ja tā var teikt, ar stāžu, uzņēmēju nemaz nevajadzēja pierunāt tajā līdzdarboties. Viņas SIA Būvmateriāli vieni no pirmajiem oficiāli pieteicās TNF Draugu pulkā, kurā līdzdarbojās arī toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Taču ne toreiz, ne vēlāk viņa savu labdarību nav afišējusi,» atcerējās pirmais TNF valdes priekšsēdētājs Mareks Indriksons. 

«Varat ticēt vai nē, bet patiešām neatceros daudzus no tiem, kam esmu ziedojusi personīgi. Par to, cik labdarībai ir pārskaitījis veikals, atskaitēs pēdas varētu sadzīt, bet speciāli to neapkopojam. Labākajos gados droši vien sanāktu ap 3000 latiem, bet šogad laikam tā vairs neizdosies, jo krīze nedaudz skārusi arī mūs. Pareizāk sakot, pircējus, tāpēc peļņa ir samazinājusies. Taču ir tendence uzlabojumam, tas nozīmē, ka «dalīšanās ar peļņu» nākotnē noteikti turpināsies,» Olga nav zaudējusi laikam taču gēnos ieprogrammēto optimismu.

«Jā, tirgošanās talants man pilnīgi droši nāk no mammas, Kaucmindes skolas kursantes, viņa tajā iegūtās šūšanas, adīšanas, kulinārijas un citas prasmes mazā biznesiņā mācēja pārvērst pat padomju gados. Turklāt bija apveltīta ar brīnišķīgu humora izjūtu un izdomu jebkuru likteņa piespēlēto defektu agri vai vēlu pārvērst efektā,» Olga stāsta, ka mammas Emīlijas praktiskumu līdzsvarojis tēva Jāņa emocionālais pienesums, jo tieši ar viņa iniciatīvu un priekšzīmi pieticīgajā zemnieku sētā ziemas vakaros bērnu pulkā notikusi gan bībeles mācība, gan dzejas un daiļliteratūras grāmatu lasīšana, dziedātas garīgās dziesmas,» dzīvi Feimaņu Jāņos, kur tagad saimnieko viņas dvīņu brālis Antons, atceras Olga.

«Feimaņos ir skaista baznīca, arī Aglona netālu, katoliskās tradīcijas tai pusē un mūsu dzimtā bija ļoti stipras, tāpēc arī Talsos meklēju savas konfesijas draudzi. Man kā ticīgam cilvēkam un arī uzņēmējai ir liels gandarījums, ka dievnamam varēju atvēlēt līdzekļus jauna jumta uzklāšanai, kas tam bija ļoti nepieciešams,» stāsta Olga, neslēpjot, ka palīdzības sniegšanā viņa tomēr cenšas ievērot vienu priekšnoteikumu.

«Es noteikti gribu zināt, kam tieši manis dotā naudiņa tiks izlietota, aci pret aci sastapties un parunāties ar cilvēkiem, kas to tērēs. Nebūdama ne gaišreģe, ne psiholoģe, līdz šim vienmēr esmu spējusi nemaldīgi novērtēt, cik godīgi ir katra nolūki, cik spiedīga konkrētā vajadzība. Prieks, ka afēristi un vieglas naudas tīkotāji pie manis arī nenāk. Gandrīz nenāk,»  Olga pasmaida. Atklāti un mazliet viltīgi.

Autors:  Jānis Trops

Avots: Diena.lv