Foto: saxon, Flickr.com

Patlaban es esmu tuvāk maizei, debesīm un zemei. Patlaban es esmu tuvāk nabadzīgiem un slimiem cilvēkiem. Es esmu tuvāk daudzu parādību un apgalvojumu dziļākai izpratnei.Es labāk sāku izjust katra santīma un katra vārda vērtību. Tiklīdz nokļūsti kādā sarežģītā dzīves situācijā, kad visas dzīves vērtības  pašas par sevi sarindojas kaut kādā noteiktā secībā, un tu sāc uz daudzām  lietām skatīties citām acīm. Tā tas notiek pašreiz ar mani.

Studiju gados bija daudz draugu. Pateicoties viņiem  izveidojies diezgan plašs paziņu loks. Dzīvoju Daugavpilī, bet daži draugi un paziņas ir rīdzinieki.

No šī gada 1. septembra paliku bez darba. Cerībās atrast jaunu darba vietu, bieži braucu uz Rīgu un vairākas dienas pavadu pie savas draudzenes Svetlanas. Zvanu uz dažādām mācību iestādēm, iesaistos pārrunās ar iestāžu vadītājiem, sūtu savu CV. Pagaidām vēlamo rezultātu nav, bet es nepadodos un turpinu meklēt darbu.

Mana draudzene visādi cenšās mani atbalstīt un palīdzēt, uzmundrina, dod vērtīgus padomus, nekad nekritizē, dara visu, lai pie viņas pavadītās dienas būtu interesantas un saturīgas. Vienmēr pacienā ar kaut ko garšīgu. Vai tā nav atsaucība,dvēseles dāsnums?

Mani patīkami pārsteidza arī Jūlija, paziņa no Rīgas. Oktobra mēnesī viņa piezvanīja un palūdza nodot diezgan lielu naudas summu / citiem tā varētu arī nebūt liela summa/ Irinai Malinovskai, kura dzīvo Daugavpilī. Es painteresējos, kas ir šī sieviete, kāpēc Juļa viņai  grib  palīdzēt? Izrādījās, ka Irina Malinovska ir invalīde, pārvietojas tikai ar kruķu palīdzību, dzīvo vecā mājā. Viena audzina dēlu Sašu, kurš mācās ceturtajā klasē. Invalīditātes pensijas katastrofiski nepietiek. Sievietes dzīves stāstu Jūlija bija izlasījusi avīzē un nolēmusi vienkārši palīdzēt. Kāpēc?  Lai atbilde uz šo jautājumu paliek manas paziņas mazs noslēpums. Es Jūliju pazīstu jau diezgan sen un zinu, ka šī meitene vienmēr ir pateicīga dzīvei par visu labo, ko tā viņai sniedz. Dots devējam atdodas.

Naudu es aiznesu. Savām acīm redzēju tos apstākļus, kādos dzīvo šī sieviete. Parunājos ar viņu. Nebaidījos, nekaunējos, neizrādīju kau kādu nepatiku. Sēžot uz vienkāršas taburetes pieticīgajā virtuvē, nodomāju: "Neviens taču no mums  nav pasargāts ne no nabadzības, ne arī no slimībām...".

Pavisam nesen Juļa palīdzēja šai ģimenei vēlreiz - sarūpēja zēnam vairākas mantas, nosūtīja nelielu naudas summu, novēlot  gaišus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu. Šajā labdarības akcijā iesaistījās arī Svetlanas dēls Nikita, kurš uzdāvināja grāmatas un klauna cepuri. Bet es jau pa zināmu taciņu, visu to nogādāju adresātam. Pretī saņēmu pateicību no vienkāršas, mīļas sievietes, kuras sirdi nav nocietinājusi skarbā dzīves īstenība.

Vēlreiz uzmetu skatienu virtuvei un padomāju par to, cik interesantus ceļus mēro labestība - no cilvēka pie cilvēka, no sirds uz sirdi.

P.S. Jūs, droši vien,  uzminējāt, ka  Svetlana un Jūlija ir māsas.

Larisa Jefremova