Jaunākie sludinājumi

Jaunākie labie darbi

Pievienojos ekonomistam, es arī ne tikai mājās kopā ar vīru un draugiem ieviesu atkritumu šķirošanu, bet arī darbā vismaz papīra šķirošanu un pašapzinīgi tagad ik pa laikam nesu pilno papīra somu uz pārstrādei paredzēto papīru konteineru.. Vēl Vispasaules zaļo darbu dienā ierosināju darbā pasākumu ar kolēģiem vismaz noskatīties kopīgi filmu, rādīju to pašu "Zeme - mūsu mājas" un nākamais pasākums droši vien būs ar "Age of stupid" pēc kāda laiciņa.lasit tālāk

Kalendārs

05.12.2016
Brīvprātīgo diena

 


Seko mums:

     

- Viena no skaistākajām dzīves balvām ir tā, ka, palīdzot otram, cilvēks palīdz sev.
Č.D.Vorners

Stirnienes dziedošā dvēselīte


Foto: no Dienas.lv arhīva (fotogrāfs Jānis Mičurs)

 

Ērģelniece Ieva Zepa Stirnienē pulcina kopā lielus un mazus dziedātājus.

"Vīri, tagad iesim dziedāt," garajiem brunčiem un bizei plīvojot, Ieva Zepa Stirnienes baznīcas pagalmā vāc savu dziedošo draudzi. Puišeļi, kas mēģinājuma starplaikā aizskrējuši uzspēlēt futbolu, vairāk vai mazāk rātni atgriežas pie notīm, sanāk lielie tenori un alti, un muzicēšana var sākties. Dziedošajās dienās, kas jau septīto reizi šovasar notika Stirnienē, nepilnas nedēļas laikā bērni parasti iestudē kādu nopietnu jaundarbu, šoreiz tā ir Riharda Dubras Ceturtā mesa ērģelēm, divām trompetēm un korim ar solistiem. Pašam mazākajam dziedātājam tikai trīs gadi, lielākajiem jau pāri divdesmit.

Vakarā uz koncertu baznīcā sanāk vecāki, radi, draugi. Stirnieši Ievu sauc par savu dziedošo dvēselīti, jo viņas aizrautības dēļ šejienes bērni ir iepazinuši garīgo mūziku. "Stirniene ir mana mūža skaistākā mīlestība, ilgākā laulība un dziļākā kaislība. Un to varu piepildīt ar Dieva palīgu un labu ļaužu atbalstu," jau vēlāk pēc sarunas īsziņā man uzraksta Ieva.

No spītības


"No kā tas viss sākās? Tā jau saka — darbs muļķi atrod, muļķis darbu arī," pasmaida Ieva. Ideja par šādām dienām radusies, kad skolotājiem bijis jābrauc uz ikgadējiem nometņu vadītāju kursiem. Nez kurš skolā vai pagastā toreiz esot pateicis — nav jau vērts braukāt, tāpat jau te, Stirnienē, nekas tāds nenotiek. "Man spītība radās, nu tad jāņem un jāuztaisa. Tā gan nav nometne klasiskajā izpratnē, bet gan muzikālā studija, kur mēs katru gadu nopietni strādājam un iestudējam kādu skaņdarbu. Apbrīnojami, bet bērniem nav ne grūti, ne

kauns dziedāt latgaliski un latīniski. Viņiem ir prieks to darīt. Nē, ir gan arī skarbās reizes, kad vairāk gribas spēlēt futbolu, bet tas viss pieder pie lietas," smejas Ieva un pamāj kādam mazam dziedātājam, kurš vēl aizkavējies pie bumbas.

Dziedošās dienas Stirnienē piesaistījušas nopietnus mūziķus, to skaitā pieredzējušo kordiriģentu Jāni Gruduli, ērģelnieku Jāni Pelši, Ievai palīdz Varakļānu mūzikas skolas pasniedzēja Agnija Strūberga, topošā kordiriģente dekšāriete Baiba Urka. Lai mazajiem nebūtu garlaicīgi tikai dziedāt, parasti tiek izdomātas arī kādas citas nodarbības, šoreiz kopā ar mākslinieci Evitu Žabo darināti eņģeļi, kas atraduši sev mājvietu kapelā. Tā vien šķiet, ka dziedošo dienu rīkošanā iesaistīts vai viss pagasts, Ieva bilst, ka nekas nenotiktu bez Varakļānu pagasta pārvaldes, Stirnienes pamatskolas un dziedātāju mammu atbalsta — viņas sasārtušas ņemoties ap katliem, vārot zupu.

"Mēs, stirnieši, esam diezgan dulla tauta, neklausāmies uz to, ko šobrīd māca, ka viss ir jādara tikai par naudu. Mēs daudzas lietas darām tikai tāpēc, ka mums to patīk darīt, ka mūs Dievs aicina to darīt un sirds velk, un arī lai nebūtu kauns, ja kādu reizi būs Dievam atskaite jādod, bet viņš prasīs — es tev iedevu tādu un tādu talantu, bet ko tu ar to darīji? Kāpēc tu to neizmantoji?" nopietni saka Ieva.

Džinsos nedzied

Lieli puiši, atspiedušies pret baznīcas sētu, cits citam palīdz uzsiet kaklasaiti. Valdis cītīgi skatās špikerī, Dainis jau ir ticis galā ar šo piņķerīgo lietu. Dainis mācās 8.klasē, tepat Stirnienes pamatskolā, Valdis — vidusskolas izlaiduma klasē. "Tā mana uzticamā vīru gvarde," Ieva stāsta, ka puikas sākuši baznīcā dziedāt jau no piecu gadu vecuma. Bet par kaklasaitēm vai tauriņiem esot

stingrs noteikums — koncertā tiem jābūt obligāti, turklāt uz koncertiem neviens neejot džinsos. Ieva atzīst, ka baznīcas koris ir laba vieta, kur bērnus ne tikai muzikāli audzināt, bet arī iemācīt pieklājību un apģērba kultūru. Meitenes uzposušās baltās blūzītēs, saka — patīk dziedāt, bet tikai dziesmas ar normālām notīm. Kuras tad ir tās normālās? "Kurās nav otrās oktāvas mi," atsmej Ieva.

Atbrauca piespēlēt

I.Zepa dzimusi un augusi Varakļānu pusē, kā pati saka, dziļos laukos. Vecākajai meitai nācās izauklēt gan piecas māšeles, gan brālīti. Pastarītis Jānis tagad mācās Jēkabpils arodģimnāzijā un arī dzied māsas vadītajā korī.

Mūzikas mīlestība un talants esot jau dzimtā — vecaistēvs no tēva puses, tautā saukts par dziedātāju Zepu, gājis vadīt saļmes par mirušajiem. "Es no bērnības atceros — bija tāds raidījums Latvijas radio Ērģeļmūzikas pasaulē, kad tas sākās, vectēvs atlika malā it visus darbus, lai tur būtu siena laiks vai kas, bet svētam mieram bija jābūt un jāklausās. Vecāmāte Helēna tikai kādas divas ziemas bija skolā gājusi, tomēr bija ļoti gaišs cilvēks, darīja visu, lai mazbērni iegūtu izglītību." Otrs vectēvs Dominiks bijis dziedāšanas skolotājs Atašienes vidusskolā. Dominika vārdu un muzikālo talantu mantojis arī Ievas mazais dēlēns, kurš tagad ir viens no kora solistiem. Ieva jau 12 gadu vecumā sākusi spēlēt ērģeles, pat nespēdama aizsniegt pedāļus. Vēlāk sekojuši ērģelnieku kursi Rīgā pie slavenā Alberta baznīcas ērģelnieka Mamerta Celminska. Uz Stirnieni Ievu 1990.gada

1.novembrī atvedis Varakļānu dekāns Antons Boldāns — palūdzis piespēlēt Dvēseļu dienas misē. "Tā es arī paliku un spēlēju vēl šodien. No bērniem vienīgi es esmu atgriezusies mājās. Laikam tāpēc, ka es esmu tas dullais Latgales fanāts. Bija jau visnotaļ veiksmīga un laba karjera Rīgā paredzama, bet tā sanāca dullums, un labi vien bija, ka atgriezos. Rīgā pabeidzu filologus, ieguvu maģistra grādu baltu filoloģijā, strādāju kristīgajā ģimnāzijā."

Sapnis par ērģelēm

Stirnienes Romas katoļu baznīca celta 1907.gadā, Otrā pasaules kara laikā smagi cietusi, viens šāviņš iekritis ērģelēs. Kad Ieva atnākusi uz Stirnieni, te bijis tikai vecs fisharmonijs. Tagad nesen saņemts kādas vācu draudzes dāvinājums — labas ērģeles.

Mūzikas dzīve Stirnienē tik tiešām ir aktīva un rosīga — jau ceturto gadu, pateicoties novadniecei čellistei Ilzei Grudulei, te notiek baroka mūzikas koncerti, tad dziedošās dienas, visi baznīcas svētki, kapusvētki, tiek atzīmēta mūzikas aizbildnes svētās Cecīlijas diena novembrī. "Tā tas gads paiet — vienā priekā. Vairs kultūrai nedos naudu? Vai tad līdz šim kāds mums kaut ko ir devis? No tā pilnīgi nekas nemainīsies, baznīcas saimniece Geļa durvis atslēgs, un viss te notiks. Tādi jau mēs te visi Latgalē pusdulli esam, dzīvojam dziedādami un kājas augstu cilādami.

 

Autors: Anna Rancāne

Avots: Diena.lv

Komentāri

Pēteris, 18.08.2017:
Nu ja talantīga jau esi-prieks

Ar * atzīmēti lauciņi jāaizpilda obligāti

Vārds: *

E-pasts:
(netiks publicēts)

Komentārs:
(maksimums 2000 zīmes)

Drošības kods *
Nospiediet lai pievienotu drošības kodu
Ievadiet drošības kodu:
Pievienot komentāru

Sadarbības partneri