Foto: Družoks
Vai palīdzēt mūsdienās vajag tikai cilvēkiem? Kā ir ar citām dzīvām radībiņām mums līdzās – kaķiem un suņiem?
Šīs ir stāsts par labdarību viņu labā.
Lauku vide Latvijas nomalē – Latgales sādžā. Kāds dzērājdespots mērdēja badā suni Družoku, sita un grasījās noslepkavot, jo suns nerej. Blakusmājās dzīvojošā ģimene izlūdzās pļēguram suni pažēlot, nenobendēt un par 2 latiem atdot mums. Izdevās, tagad Družoks ir skaists,draudzīgs un laimīgs suns.
Cits gadījums tajā pašā sādžā, to pašu labo cilvēku rīcība. Daudzreiz lasīts un dzirdēts par pilsētās dzīvojošo cilvēku cietsirdību pret kaķiem, laukos nav labāk. Veca kundze, pārceldamās uz citu dzīves vietu, „aizmirsa” vairākus savus kaķus, kuri izbadējušies un izkāmējuši, bļaudami skraidīja pa tuvējo apkārtni. Jāpiebilst, ka tas notika vēlā, aukstā rudenī, ziemas priekšvakarā. Ģimene, kurā jau dzīvo Družoks, pamazām un pacietīgi pieradināja trīs no šiem dzīves pamestajiem kaķiem. Divas kaķenītes - Tuka un Kisa arī šogad Ziemassvētkus sagaidīs un ikdienas pavada mīļi aprūpētas un murrā labsajūtā.
Un vēl viens stāsts – kā pusaudži, bez vecāku uzmanības palikuši, izvēlās sev kaķēnu kā laika īsinātāju, izklaidi un vēlāk pamet, jo pašiem citas intereses un jaunas problēmas. Februārī sniega kupenās vairākas dienas brienošu kaķiti lauku vidē – varat iedomāties? Ja nebūtu šīs ģimenes labsirdības, atkal viena dzīva radībiņa būtu pa galam. Bet nu keķenītei Katjai jau vairākus gadus ir savas mīlošās ģimenes glāsti, rūpes un sirds mīlestība. Līdzīgs liktenis šajā lauku sādžā ir piemeklējis arī vecu runčuku Rižiku, jo saimnieki nomira. Un kaķenīti Plaksu, jo viņu arī pameta tā pat kā iepriekšējā sižetā minēto Katju.
Šīs ir patiess stāsts par kādu labestīgu, pieticīgos apstākļos dzīvojošo lauku ģimeni, kura izglābusi dzīvību sunim un pieciem kaķiem.
T.Levika
Keita, 23.07.2016:
Vēl piedevām izrādījās,ka viņai tik ļoti patika glaudīšana,ka es ne roku nevarēju nolaizt. Viņa sāka glauzties gar manām kājām lai glaudu vēl līdz paņēmu viņu rokās.. Viņa ieskatījās man acīs un mēs abas sapratām,ka nu esam kļuvušas par labām draudzenēm. Es viņai teicu"Nu redzi muļķīte ko tu zaudēji visas šīs nedēļas mūkot no mums" Tā nu mazā kaķenīte kļuva par mūsu ğimenes mīluli. Un par cik viņai tik ļoti garšoja frī kartupeļi nosaucām viņu par Frišku. Redz kā var iekarot kaķa sirdi....:)