Foto: Viola Catpassion, Flickr.com

Ir pavēls vakars. Savā kopmītņu istabiņā šoreiz esam visas trīs. Jau ietājies viegls nogurums, un rīt atkal gara diena, tāpēc drīz vajadzētu iet gulēt. Bet sagribās svaigu gaisu un atveru logu. Tā kā dzīvojam 4. stāvā, tad viegli pārredzēt visu pagalmu. Nevarēju saprast īsti, kas notiek lejā zem logiem, tāpēc paņēmu savu tējas krūzi un gāju lejā.

Jau ejot tuvāk jauniešu pulciņam dzirdēju savādas skaņas. Tā kā pīkstēšana.. Viena meitene izmisīgi raudāja, cita viņu mierināja, bet puiši stāvēja un klusēja galvas nodūruši. Retajā zālē kūņojās kaut kas mazs, pelēcīgs un pūkains. Tas bija mazs kaķēns. Tik maziņš, ka vēl nespētu bez mammas pats izdzīvot. Bet viņš bija viens. Puiši zināja stāstīt, ka jau iepriekšējā vakarā bija dzirdējuši jocīgu pīkstēšanu zem loga, bet nav pievērsuši tam uzmanību. Un šovakar meitenes bedrē zem dēļiem un metāla pāksnes atrada izmisušo mazuli. Tam pakaļkājiņas bija asinīs. Varēja redzēt, ka viņš ļoti cieš. Bet ko darīt?

 Izlēmām, ka nedrīkst atstāt viņu likteņa varā. Zvanīju uz 112 glābšanas dienestu un mani savienoja ar organizāciju, kura varētu palīdzēt. Bet izstāstot situāciju, saņēmu strupu atbildi: „Man rīt ir agri jāceļās un es nevaru palīdzēt!”. Saruna pārtrūka. Pašai jau sariesās asaras. Mēģināju zvanīt uz citām iestādēm, kuras nodarbojas ar klejojošiem un ievainotiem dzīvniekiem. Bet pustundas laikā tikai viens cilvēks atsaucās, ka var atbraukt pakaļ mazulim un mēģināt viņu glābt. Tiesa, tikai pēc stundas, bet tomēr. Visi kopā sēdējām uz trepēm un sildījām izmisušo pūkainīti, gaidot ārsta auto. Viņš to ļoti uzmanīgi ielika kastē un aizveda.

Ejot atpakaļ uz istabām, redzēju pārējo acīs tādu savādu mirdzumu. Dažs pat smaidīja. Tā ir tā sajūta, kad tu esi palīdzējis. Tā ir sajūta, kad sirds pildās patīkamu siltumu un mīlestību. Un šī sajūta padara cilvēku labāku.

Ar šī stāsta palīdzību es gribēju tieši Tev pastāstīt par līdzcietību, sajūtām, kādas ir,  ja Tu redzi, ka kāds cieš,  un Tev gribās palīdzēt.  Taču ikdienas rutīnā mēs bieži paliekam truli, vienaldzīgi. Steidzam savās gaitās un savos darbos, dažreiz pat nepaceļot galvu un nepaskatoties plašu skatu apkārt. Mums apkārt ir daudz tādu, kuri neprasa no mums naudu, bet gan kādu labu vārdu, glāstu vai vienkārši labestību un līdzjūtību. Un darot labu citiem, kaut mazliet, mēs sevi padaram labāku. Cilvēki bieži aizmirst par morālajām vērtībām, bet, ja mēs atcerētos biežāk, kā ir, kad sāp.. Paši to labi zinām, paši zinām, kā ir būt vienam. Un varbūt Tev kāds ir no labas sirds palīdzējis, tad nekad neaizmirsti to! Atdari ar labu, veidojot sevi labāku. Un varbūt tieši no Tavas rīcības atkarīgs kāda smaids vai sajūta būt vajadzīgam.

Lāsma Miklašonoka