Jaunākie sludinājumi

Jaunākie labie darbi

Pievienojos ekonomistam, es arī ne tikai mājās kopā ar vīru un draugiem ieviesu atkritumu šķirošanu, bet arī darbā vismaz papīra šķirošanu un pašapzinīgi tagad ik pa laikam nesu pilno papīra somu uz pārstrādei paredzēto papīru konteineru.. Vēl Vispasaules zaļo darbu dienā ierosināju darbā pasākumu ar kolēģiem vismaz noskatīties kopīgi filmu, rādīju to pašu "Zeme - mūsu mājas" un nākamais pasākums droši vien būs ar "Age of stupid" pēc kāda laiciņa.lasit tālāk

Kalendārs

05.12.2016
Brīvprātīgo diena

 


Seko mums:

     

- Viena no skaistākajām dzīves balvām ir tā, ka, palīdzot otram, cilvēks palīdz sev.
Č.D.Vorners

Strādāt par māti


Foto: Aldo Risolvo, Flickr.com

 

Parasti par mātēm kļūst, bērnam piedzimstot. Neparastāk, ja pēc sava bērna izaudzināšanas sirdī palicis tik daudz mīlestības un prieka, ka gribas to sniegt vēl pulciņam bērnu. Tā savu jauno dzīvi ar vīru OĻĢERTU KRĒSLIŅU (47) ir sākusi AIGA KARITONE (49), audzinot sešus bērnus Valmieras SOS ciematā. Kā tas ir – pēkšņi kļūt par daudzbērnu mammu? Kāpēc lemt sevi šādam liktenim – jautājums īsti vietā pirms Mātes dienas.

 

Tā bija Jurģu diena, kad braucām uz SOS bērnu ciematu Valmierā. Tikko dīgt sākušo zālīti lielām, mīkstām pārslām pūlējās nosegt sniegs. Vērojot laukus, prātā nāca smeldzīgie kadri no Aivara Freimaņa filmas "Puika", kam pamatā Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltā grāmata". Atkal ir Jurģu diena un atkal ar visu iedzīvi un lopiem ir jāpārceļas uz citām mājām: "Kur mājas, kur mājas!?" Bieži vien jurģi jāpiedzīvo arī daudziem Latvijas bērniem, kuru vecāki to vai citu iemeslu dēļ nespēj par viņiem gādāt. Bērni tad nonāk vienā internātā, otrā, audžuģimenēs, reizēm atpakaļ pie vecākiem, krīzes centrā... Īpaši grūti klājas daudzbērnu ģimeņu atvasēm, jo četrus un piecus bērnus reti kurš grib adoptēt. Brāļu un māsu pulciņam tad SOS bērnu ciemati ir lieliskas mājas.

 

Glītajā, koptajā ciematā atrodam mājas, vārdā "Harmonijas", un klauvējam pie durvīm. Tās atver māte. Vēl neesam iepazinušās, bet nav nekādu šaubu, ka Aiga ir māte – viņai ienākot istabā, tā kļūst vēl siltāka, vēl jaukāka.

 

Aiz Aigas viņas dzīvesbiedrs Oļģerts kā mierpilna klints. Uz galda goda vietā šo māju ģimenes bilde. Vāzē papīra ziedlapiņas ar bērnu sejiņām vidū, un uz katras lapiņas rakstīts: "Mīļo māmiņ, es tevi ļoti mīlu!"

 

Pirmie mājās pārrodas bērnudārza audzēkņi – smaidīgā Eva (4), Oskars (6) un Edgars (7). Brāļi ciemā iesaukti par Maksi un Moricu vai podiņu un vāciņu – vienmēr kopā darbos un nedarbos.

 

"Mammu, man šodien divi balti žetoni!" vecākais puika spožām acīm ziņo Aigai. Viņa nopriecājas un mums paskaidro, ka tos bērnudārzā var nopelnīt par labiem darbiem. Baltie žetoni noder, lai dzēstu melnos, kas katram kārtīgam puikam taču arī sakrājas. Brāļi pazūd savā istabā un nododas galda spēlēm. Mazā Eva izmanto situāciju un ieraušas mammai klēpī. Aiga smaidot atklāj – lai kā arī gribētos, nedrīkst mazo mīļot un lutināt vairāk nekā pārējos bērnus. No skolas pārnāk Dzintars (9) un Zane (8) un stāsta, ka tikuši ātrāk mājās, jo cīruļputeņa dēļ talka nav notikusi. Dzintars dienās būs lauvu pētnieks, dosies uz Āfriku. Zane sapņo kļūt par pavāri. Šie pieci ir vienu vecāku bērni. Vecākā meitene Līga (12) ģimenei pievienojusies pirms gada. Viņa ir skaista un prātīga un vēlas kļūt par zirgu treneri, kādreiz trenējusies jāšanā un lēkšot un rikšot jau prot. Viņai patīk arī dziedāt, un šovasar brauks uz Dziesmu svētkiem.

 

Nekas te nav citādi kā parastā ģimenē, vienīgi bērni ļoti vēro Aigas sejas izteiksmi. Aiga nosmejas, ka viņa valdot ar seju. Kāda gan valdīšana? Viņas seja ir tik mīļa, laipna, mierīga. Droši vien tieši šādas sejas ir vajadzīgas SOS bērnu ciematu mammām.

 

– Bijāt jau izaudzinājusi savu dēlu. Šķiet, nu tikai baudīt dzīvi! Kāpēc nolēmāt strādāt par māti SOS bērnu ciematā?

 

– Pirms piecpadsmit gadiem man bija sava zemnieku saimniecība. Reiz vakarā pēc darba šķirstīju "Latvijas Avīzi" un ieraudzīju sludinājumu: meklē sievietes darbam SOS bērnu ciematā Īslīcē pie Bauskas. Nodomāju, cik jauki! To nu gan es varētu darīt! Tas man patiktu! Bet man ir lauki, puika vēl iet skolā. Un toreiz šī iecere palika tikai sapnis. Vēlāk pārcēlos uz Valmieru, strādāju "Valmieras maizniekā". Un tad pirms trim gadiem tepat Valmierā deguna galā radās SOS ciemats. Tur aicināja ne tikai sievietes kļūt par mammām, bet arī dzīvesbiedrus būt par vecākiem. Biju jau sastapusi Oļģertu un viņam jautāju: klau, varbūt mēs abi varētu pamēģināt? Tā nu esam izauguši kopā ar SOS ciematu, toreiz, kad pieteicāmies darbā, ciematam bija tikai pamati.

 

– Viena lieta – vēlēties kaut ko labu darīt, bet pavisam cita – vai to spēsi. Jūs taču neesat bijusi daudzbērnu māte, kā varējāt nojaust, ka pietiks mīlestības sešiem bērniem?

– Jā, tur jau ir tā neraža, ka man ir tikai viens bērns! Visu mūžu esmu ilgojusies pēc kuplāka bērnu pulciņa. Arī bērnībā pieskatīju mazākās māsas un brāli, jo mamma daudz strādāja. Tāpēc man nebija šaubu, ka varēšu šo darbu veikt. Un nebija jau uzreiz tā – še tev bērni un audzini! Kad pieteicos darbā par mammu, bija jākārto daudzi testi, lai SOS bērnu ciemata vadība varētu noteikt, vai es esmu piemērota strādāt par mammu – vai man ir pietiekami liela vēlēšanās, vai protu mājas darbus, vai esmu radoša, vai spēju ilgi izturēt spriedzi, atbildību – es taču par šiem bērniem gādāšu līdz viņu pilngadībai. Un SOS mammai nedrīkst ienākt prātā: ai, man apnika, un pamest visu. Konkursam bija pieteikušās vairāk nekā sešdesmit sievietes, bet par SOS mammām kļuva tikai sešas. Man nav pedagoga izglītības, bet pēc testu nokārtošanas bija pamatīga apmācība, ieguvu sociālā audzinātāja kvalifikāciju. Bez teorētiskajām nodarbībām ļoti noderēja prakse Īslīces SOS bērnu ciematā. Vairākus mēnešus nostrādāju par pieredzējušas SOS mammas asistenti. Kad man piemītošo mīlestību pret bērniem papildināja šāda skola, tad kļuva pavisam droši – būšu mamma! Vēl man šķiet, ka šādam dzīves pagriezienam vajadzēja notikt, varbūt tā bija ierakstīts dzīves grāmatā?

 

– Kā jūsu lēmumu uzņēma radi, draugi un pašas dēls? Vai neteica: trakā, ko tu dari?

– Par manu lēmumu neviens nebija pārsteigts. Gluži pretēji – visi tuvinieki mani atbalstīja. Arī dēls ļoti labi uzņēma ziņu, ka būšu mamma bērnu pulciņam. Tagad viņš ar saviem dēliem, maniem mazdēliem, nāk ciemos. Un mūsu trīs puiši un trīs meitenes mācās, kā ciemiņus uzņemt.

Pieredzi mums piespēlē pati dzīve, un tagad, gods kam gods, cilvēkos protam labi uzvesties. Un arī paši savā mājā (smejas).

 

– Nu jau par māti strādājat divus gadus. Vai tomēr nenožēlojat zaudēto brīvību?

– Nē, es taču piepildu savu sapni!

 

– Kas jums īsti ir jādara?

– Mēs jau ar Oļģertu smejamies – esam viss vienā – aukles, audzinātāji, skolotāji, rotaļnieki, pavāri, vešerienes, apkopēji, medmāsas, šoferi, dārznieki... Jā, paši kopjam arī mājas apkārtni. Bērni stādīja kartupeļus, burkānus, bietes, zirņus. Tie ļoti skaisti izauga. Sīpolus, tomātus... Mums ar Oļģertu maksā algu, bet bērnu uzturam un apģērbam ir atsevišķs budžets, ko rūpīgi plānojam. Man patīk gatavot, cenšamies pirkt veselīgu, kvalitatīvu pārtiku. Vasarās ogojam un sēņojam, saldētava pilna ar ogām. Ar to atbildību ir tā. Bērniem ir īstie vecāki, viņi sarakstās, vasarās braucam pie viņiem ciemos. Pēc 18. dzimšanas dienas bērni varēs doties pie saviem vecākiem, ja gribēs. Bet viņi arī zina, ka es esmu un rūpējos par viņiem.

 

– Vai bērniem gribas, ka viņus apmīļo?

– Vai! Nepārtraukti! Pat vidējā meitene bieži saka: mammu, lūdzu, apsēdies un paņem mani klēpī. Un tūlīt sarodas arī pārējie. Es jau smejos – kāds vēl varētu uz pleciem apsēsties. Ikdienas dzīvē gadās arī pa rūgtumiņam – dusmas, strīdi. Tad liekam kaktā. Rosinu, lai padomā: kā šodien gāja, vai rīkojies pareizi vai ne. Kopā padomājam, pārrunājam.

 

– Vakarā droši vien iekrītat gultā pilnīgi bez spēka?

– Tāpēc jau ir otrs, kas palīdz. Kad vairs nejaudāju, izeju ārā, parunājos ar savām puķēm. Bērnus bez pieskatīšanas gan neatstājam. Varbūt viņiem nepatīk, ka visu laiku uzrauga, bet, ja bērni nav acu priekšā, jūtos nedroši.

 

– Vai jums ir arī kāda brīvdiena, atvaļinājums?

– Jā, tad ar Oļģertu braucam ekskursijās uz Ventspili, Lietuvu, Igauniju, ejam uz koncertiem un teātri tepat Valmierā. Brīvdienās un atvaļinājumos mūs aizstāj asistente. Ģimenēs taču arī vecāki kaut kur dodas, tad atnāk vecmāmiņa vai, kā tagad moderni, auklīte un pieskata bērnus. Tā ir mana dzīve – būt kopā ar šiem bērniem.

 

– Oļģert, jūsu rīcība ir vēl vairāk apbrīnojama. Citi tēvi mūk pat no saviem bērniem, bet jūs izlēmāt dalīt rūpes kopā ar Aigu par sešiem citu vecāku bērniem...

– Es pats esmu internātskolas bērns. Un ļoti labi saprotu, kā mazie jūtas, ko vēlas. Faktiski es viņiem piepildu to, ko pats reiz vēlējos, lai man tā būtu.

 

– Dzirdēju, ka apprecējāties pavisam nesen – marta beigās. Vai bērni priecājās?

– Mans dēls Reinis bija liecinieks. Es tik ļoti uztraucos, kā nu ne – pirmo reizi precējos (ar dēla tēvu nebijām sareģistrējušies). Bet dēls mani uzmundrināja: mammu, es tevi uzķeršu, ja ģībsi. Pārbraucām mājās, bērni mūs sagaidīja ar torti, tik jauki...

 

– Kā sastapāt viens otru? Tā taču ir veiksme – ja vienādi uztver dzīvi un darāmo...

– Pirmo reizi viens otru ieraudzījām sen. Satikāmies talkā, nesapratu, kāpēc tas vīrietis man palīdz? Ne prātā nenāca, ka viņš varētu man pievērst uzmanību, ģimenes cilvēks, bērni... Tad pēc daudziem gadiem, kad abiem dzīve bija mainījusies, viņš mani Valmierā uzmeklēja. Sākumā aplinkiem vien, vēloties tā kā istabu īrēt. Es strādāju trīs naktis "Valmieras maizniekā", trīs naktis bērnunamā par auklīti...

 

– Kāpēc tik daudz strādājāt?

– Aizpildīju dzīvi, biju viena pati, un dzīve likās tukša. Un naudiņu jau arī vajadzēja. Nuja, un es Oļģertam saku: nāc arī, īrē istabu. Bija smalki mājieni ar rozēm un šampanieti. Bet vēl lāgā nesapratu, kas par lietu (smejas). Biju nolēmusi, ka man nevienu vairs nevajag. Bet – kā vēl vajag! Tagad vienai ar sešiem bērniem būtu ļoti grūti. Nē, nu ja vajadzētu, tiktu galā. Bet esmu ļoti priecīga, ka ir Oļģerts. Šajā SOS ciematā vēl divās mājās ir tēvi, pārējos bērnus gan tikai mammas audzina.

 

– Droši vien jūsu bērni ir lepni, ka viņiem ir abi vecāki?

– Ļoti lepni. Mazā meita pieprasa, lai Oļģerts viņu vizina uz bērnudārzu, jo redz, ka citus bērnus arī tēvi ved.

 

– Vai pietiek laika divatnei?

– Pietiek.

 

– Iznāk tā, ka mūža otra puse paies ar šiem bērniem...

– Reizēm izvērtēju savu dzīvi – vienu posmu ar savu bērnu esmu izdzīvojusi. Tā it kā ir nolikta malā. Tagad sākas jauna dzīve ar šiem bērniem.

 

– Kā viņi sākumā jūs uztvēra?

– Viņi mani uzņēma, it kā mēs nekad nebūtu šķīrušies. Aizbraucām bērniem pakaļ uz Kuldīgas krīzes centru, kur viņi kādu laiku bija ievietoti. Direktora kabinetā ienāca pieci bērni, mazākajai divi gadiņi, saspiedušies bariņā, bailīgām acīm skatījās, kas nu atkal būs, kurp mūs vedīs? Un man tajā brīdī gribējās, lai viņiem nekad vairs tā nebūtu jāskatās un tā jājūtas.

 

– Vai blēņas dara?

– Kurš bērns bez blēņām ir uzaudzis? Tad jau mans pašas dēls vairāk galvassāpju sagādāja, viņš bija hiperaktīvs. Šie ir prātīgāki, labas galvas, dzejoli pāris reizes izlasa un jau atceras. Ļoti priecājos par Edgaru, šoruden viņš ies 1. klasē un ir pilnīgi sagatavots skolai. Un tā ir mūsu pacietība un neatlaidība, ka puika prot lasīt, rakstīt. Oļģerts ir bezgalīgi pacietīgs. Sevišķi, puikas audzinot, šāda īpašība ir ļoti svarīga.

 

– Kādi vēl ir bērnu audzināšanas knifi?

– Mūsu attiecības ir mierīgas. Ja es gribu, tad mēs vakarā paburkšķam savā istabā (smejas). Mums pat māju nosaukums ir "Harmonijas". SOS ciemata vadība katrai mājai iedalīja vienu alfabēta burtu, un bija jāizdomā mājas vārds. Mums tika burtiņš "H". Hotabiči, hotdogi, Herkulesi? Kaimiņi jokoja – huligāni. Tad nospriedām – nebūsim mēs nekādi huligāni, tieši pretēji – harmoniski. Un patiesi māja ir harmoniska. Pat pirmajā naktī nebija bērniem jāsēž klāt. Visi gulēja saldā miedziņā. Vienīgi mazais puika runāja par Bubuli, laikam kādreiz baidīts. Es teicu – neņem Bubuli līdzi, mums viņš nav vajadzīgs. Te ir labi dzīvot un uzdziedāt mūsu himnu:

 

"Vai pēc meža, vai pēc jūras,

Vai pēc kāda darba sūra

Mājās eju es, mājās eju es!

pēc strīdiem, i pēc priekiem,

i pēc nedarbiem un niekiem

Mājās eju es, mājās eju es!

Gaida mamma, gaida tētis,

Gaida mūsu resnais Minnis.

Mājās eju es, mājās eju es!"

***

 

 

• SOS bērnu ciemati ir nevalstiska labdarības organizācija, kas aprūpē bez vecāku gādības palikušos bērnus (bērnus bāreņus un bērnus, kuru bioloģiskajiem vecākiem ir atņemtas aprūpes tiesības). Latvijā bērnu ciemati darbojas 13 gadus, bet pasaulē – jau 60 gadus.

 

• SOS bērnu ciematu ideja radās Austrijā pēckara laikā, kad bija daudz bērnu bāreņu un daudz vientuļu sieviešu, un kādam medicības studentam ienāca prātā, ka būtu tikai dabiski, ja radītu apstākļus, kuros bērnus bāreņus aprūpētu šīs sievietes, līdzīgi kā tas notiek ģimenēs.

 

Tā tapa pirmais SOS bērnu ciemats Tirolē. Šobrīd pasaulē 132 valstīs ir jau 500 šādu ciematu.

 

• Latvijā ir divi SOS bērnu ciemati – Īslīcē (Bauskas novads) un Valmierā. Īslīces ciemats darbojas 13 gadus, Valmieras ciemats šovasar svinēs savu trīs gadu jubileju. Ciematos bērni dzīvo 5 – 7 bērnu lielās ģimenēs, par viņiem rūpējas SOS mammas, kas ir profesionāli sagatavotas sociālās audzinātājas, katra ģimene dzīvo savā mājā, un katrā ciematā ir 12 šādas mājiņas. Īslīces ciematā šobrīd dzīvo 56 bērni, Valmierā – 63 bērni.

 

• Uzmanību! SOS bērnu ciematu asociācija meklē SOS mammu jeb sociālo audzinātāju darbam Īslīces SOS bērnu ciematā. Sīkāka informācija pa tālr. 67709622.

 

***

Pāris labu vārdu par manu ģimeni (izrakstīts no "Harmoniju" mājas avīzes)

 

  • Bērni par mammu Aigu – mamma ir laba, mīļa un forša, taisa ēst, izpalīdzīga, prot izklaidēt.
  • Bērni par tēti Oļģertu – humorīgs, mīļš, krāsojam kopā ar tēti, viņš mūs visus vizina ar mašīnu, mēs ar tēti lidinām lidojošos šķīvīšus.
  • Aiga par Oļģertu – viņš ir pacietīgs un mierīgs.
  • Oļģerts par Aigu – viņa mani saprot. Reizēm jau no pusvārda.

 

 

Autors: Ilze Vītola.
Avots: Mājas Viesis

Komentāri

Zaiya, 19.12.2011:
Super infoarmitve writing; keep it up.

Ar * atzīmēti lauciņi jāaizpilda obligāti

Vārds: *

E-pasts:
(netiks publicēts)

Komentārs:
(maksimums 2000 zīmes)

Drošības kods *
Nospiediet lai pievienotu drošības kodu
Ievadiet drošības kodu:
Pievienot komentāru

Sadarbības partneri