Jaunākie sludinājumi

Jaunākie labie darbi

Pievienojos ekonomistam, es arī ne tikai mājās kopā ar vīru un draugiem ieviesu atkritumu šķirošanu, bet arī darbā vismaz papīra šķirošanu un pašapzinīgi tagad ik pa laikam nesu pilno papīra somu uz pārstrādei paredzēto papīru konteineru.. Vēl Vispasaules zaļo darbu dienā ierosināju darbā pasākumu ar kolēģiem vismaz noskatīties kopīgi filmu, rādīju to pašu "Zeme - mūsu mājas" un nākamais pasākums droši vien būs ar "Age of stupid" pēc kāda laiciņa.lasit tālāk

Kalendārs

05.12.2016
Brīvprātīgo diena

 


Seko mums:

     

- Viena no skaistākajām dzīves balvām ir tā, ka, palīdzot otram, cilvēks palīdz sev.
Č.D.Vorners

SVECES GAISAM


 

 

 

Patiess stāsts par gaismu, kas pagāja garām tieši tad, kad bija visvairāk nepieciešams…

 


Laterna aiz loga raustīja gaismu. Pēkšņi tā pazuda, un istabā bija tumsa, mierinošā tumsa. Tūlīt, tūlīt es aizmigšu un atslābums pārņems mani. Šī doma, lai gan neapzināti prātā piedzimusi, šķita nosēt nosēja visu istabu un pie tās es pieķēros, līdz brīdim, kad laterna atsāka strādāt un kā ar nazi nogrieza cerības par izgulētu nakti.

 


Vai tad var būt tā, ka cerība piepildās.  Ironiski nodomāju un smagi piecēlos. Desmitā decembra rīts bija līdzīgs visiem iepriekšējiem un likās, ka arī nākošie neko citu nesolīs. Es atdarīju logu un palūkojos ārā. Ietve, kas stiepās visā mājas garumā bija stipri apsnigusi un dažas pēdu takas jau bija iestaigātas. Sniegu ir grūtāk nošķūrēt, ja kāds tam ir pārstaigājis pāri. Labāk pasteigšos! Nevīžīgi savācu matus un nostiprināju tos ar gumiju, uzvilku vecās treniņbikses un biezu džemperi.

 


Dzestrais rīta gaiss centās mani atmodināt. Visā ielas garumā varēja saskatīt tikai pāris cīruļus, kas, tā pat kā es, šķūrēja mājas priekšas. Uz brīdi es apstājos un atstutēju sniega lāpstu pret māju. Viss ir tik kluss. Attālas skaņas, kā lāpstas sitas pret asfaltu, bet visā visumā – klusums. Un liekas, ka viss, kas uz šīs pasaules ir tāls. Plakstiņus saka sildīt kaut kas silts, un es pasmaidīju savā muļķībā. Pazīsti sajūtu, kad pārāk ilgi uz pleciem ir agrāk nepacelts smagums? 

 


Ienākot atpakaļ mājā, neviens vēl nebija piecēlies. Pat suns slinki gulšņāja uz dīvāna. Es uztaisīju brokastis un piecēlu māsu, brāli, visbeidzot mammu. Celšana ir nepateicīgs darbs. Varētu es neiecietīgi pārmest laternai un bakstīt viņai jūtas.

 


Pirmā stunda bija sports. Šonedēļ tas notika baseinā, un es peldēju un peldēju, un peldēju bez apstājas. Kājas sāka sūrstēt un es apstājos aizelsusies. Katrs sīkums todien man kāpa kaklā. Es aizmirsu mājās peldēšanas brilles, un acis sūrstēja. Grūti noturēt kamolu kaklā, ja acis tā pat jau asaro. Es lādējos uz hloru un visu pārējo. Tiesa, stundas skolā beidzās salīdzinoši agri, un viena laba atzīme neveiksmīgi man centās uzlabot garīgo. Neizdevās.

 


Es dievinu teātri. Liekulīgi sacīt to, jo esmu redzējusi tik daudz izrādēs, ka uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt, bet lielākoties tās ir bijušas baudāmas. Šodien es rūpīgi apsvēru domu neiet. Neticēju, ka jebkas vieglinās nastu. Prātā skanēja Veidenbauma vārdi:   ,, Par laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas, Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.’’

 


Iepriekšējā nedēļā sestdienas pēcpusdienā mamma devās savā iknedēļas pastaigā ar suni. Mums ir bīgls, tāds apaļīgs, meitene vārdā Abba. Viņai patīk skraidīt pa mežiem. Tur arī mamma ar draugu un Abbu devās. Kad viņi pārradās mājās, es biju citur un saņēmu zvanu, ka mamma salauzusi kāju. Mamma gājusi pa mežu un pāri nelielam kalniņam, paslīdējusi, un atvaļinājums sešu nedēļu garumā. 

 

Kopš tās dienas es darīju gandrīz visu. It kā tikai viena nedēļa, bet grūti. Man nācās uzteikt pēcpusdienas darbu, kurā pelnīju papildus kabatas naudu, bet es apsolīju, ka piektdien vēl atnākšu un palīdzēšu, ja tas patiesi nepieciešams. Es nevēlējos zaudēt darbu pavisam. 

 

Šodien bija tā piektdiena. Zvans no pēdējās stundas nozvanīja un es jau vilku mēteli, lai dotos uz darbu. Es strādāju pamatskolā. Tur telpas īrēja privātās skoliņas īpašniece. Mani pienākumi bija gādāt, lai bērni ir izmācījušies un laimīgi. Tas bieži vien nākas grūti. Grasījos atvērt pamatskolas durvis, kuru rokturis bija pamatīgi apsnidzis, kad man iezvanījās telefons. Man bija jānāk mājās. Pie mums atbrauca paziņas, viņi atveda biļetes uz teātri, uz kuru paši ies un mani ņems līdzi. 

 

Tā arī es tur stāvēju. Labajā rokā telefons, kuru es mēmi turēju pie auss. Kreisā roka uz apsniguša roktura, kurš saldēja manus pirkstus caur dūraiņiem. Man nekad nav padevušās izvēles, nekad nav patikuši svarīgi lēmumi, nekad tie tā īsti mani nebija piemeklējuši…

 

Mamma nolika klausuli, un man bija jāsoļo mājās, bet es nespēju atlaist rokturi, kurš vēl joprojām saldēja man plaukstu. Atlaist to, nozīmētu nodot uzticību, kuru esmu veidojusi ilgu laiku. Apkārt sabiezēja neizlēmīga tumsa.

 

,,Ku – kū!’’ no aizmugures sauca pazīstama balss. Es asi pagriezos kā tikko uzmodināta un ieraudzīju meiteni, ar kuru mācos vienā klasē jau desmit gadus. Mēs aprunājāmies dažas minūtes un ar to pietika, lai viņas sirds siltums neļautu manai plaukstai vairs salt. Viņa uzņēmās šo dienu nostrādāt manā vietā. Es nespēju vien viņai beigt pateikties. Soļojot uz mājām, es viņai aizrakstīju īsziņu:  "Paldies!!!".

 


Tiesa, es jutos vainīga. Likās negodīgi, ka viņa strādā manā vietā un es nespēju nezvanīt viņai ik pēc brītiņa, lai apvaicātos, vai viss labi.

 


Arī mājās mani gaidīja pārsteigums. Četru ciemiņu vietā bija atbraukuši trīs. Viņi man iedeva vienu biļeti vairāk un nedomājot es pazvanīju meitenei, kura man šodien bija izpalīdzējusi. 

 

Teātris bija iedvesmojošs. Tādu to vēl vairāk padarīja sirsnīgā saruna. Es saku paldies cilvēkam, kas mani uzlādēja. 
 

 

 

Kitija Nulle

Komentāri

Essie, 21.12.2011:
Good job mainkg it appear easy.

Maisyn, 19.12.2011:
Wow, this is in every rpesect what I needed to know.

Ar * atzīmēti lauciņi jāaizpilda obligāti

Vārds: *

E-pasts:
(netiks publicēts)

Komentārs:
(maksimums 2000 zīmes)

Drošības kods *
Nospiediet lai pievienotu drošības kodu
Ievadiet drošības kodu:
Pievienot komentāru

Sadarbības partneri