Jaunākie sludinājumi

Jaunākie labie darbi

Pievienojos ekonomistam, es arī ne tikai mājās kopā ar vīru un draugiem ieviesu atkritumu šķirošanu, bet arī darbā vismaz papīra šķirošanu un pašapzinīgi tagad ik pa laikam nesu pilno papīra somu uz pārstrādei paredzēto papīru konteineru.. Vēl Vispasaules zaļo darbu dienā ierosināju darbā pasākumu ar kolēģiem vismaz noskatīties kopīgi filmu, rādīju to pašu "Zeme - mūsu mājas" un nākamais pasākums droši vien būs ar "Age of stupid" pēc kāda laiciņa.lasit tālāk

Kalendārs

05.12.2016
Brīvprātīgo diena

 


Seko mums:

     

- Viena no skaistākajām dzīves balvām ir tā, ka, palīdzot otram, cilvēks palīdz sev.
Č.D.Vorners

Atrast sevi


Foto: Harald52, Flickr.com

 

 

Ierodoties šeit, mans mērķis bija atrast pašai sevi. Aizbēgt no tās dzīves, kurā valda nauda, tiekšanās pēc pašlabuma un straujas, bezjēdzīgas karjeras, egoisms un nepārtraukta cīņa par eksistenci. Pēc neilga šeit nodzīvota laika rodas vēlēšanās pateikt sev pašai – „labrīt!”. Iespējams, tāpēc ka šeit, Laibach-Hof, mums visiem ir agri jāceļas. No vienas puses, ir labi redzēt sauli lecam un dabu mostamies, bet, no otras, reizēm ir ļoti grūti dzīvot un strādāt pavisam citā, no pārējās sabiedrības atšķirīgā ritmā. „Mūsu brīvais laiks beidzas tad, kad citiem tas sākas!“ tā skan Laibach-Hof darbinieku devīze. Ir apbrīnojami skaisti, bet tajā pašā laikā ļoti grūti strādāt ar tādiem bērniem, kuri ir citādi, kuri vienmēr dvēselē un prātā paliks tikai bērni. Skaisti, jo viņi ir atvērti un mīļi. Grūti, jo visu laiku traucē apziņa, ka viņi nekad nedzīvos normālu dzīvi kā mēs, ka viņiem nekad nebūs savas ģimenes, savu bērnu, ka viņi nespēs iekļauties sabiedrībā kā pilntiesīgi tās locekļi. Ir grūti ar to samierināties un grūti to pieņemt kā galīgu un negrozāmu patiesību.

 

Ikviena lieta, ko šie bērni dara, ir tīra un labu nodomu vadīta. Ir ļoti patīkami, kad sešos no rīta, pa pusei pamodusies, ieeju telpā, kurā strādāšu visu turpmāko dienu, un man smaidot pretī nāk puisis, sniegdams kafiju ar pienu un sacīdams: tā speciāli gatavota man un viņš tikai tāpēc cēlies agrāk. Ir laba sajūta, kad brīdī, kurā šķiet – nevienu uz šīs pasaules neinteresē, kā es jūtos, – pie manis pienāk meitene, kas redz neredzamo un dzird balsis, un apskauj mani, jo viņa jūt, ka man tieši to vajag. Šķiet, šie bērni jūt labāk nekā „normālie” cilvēki, ka viņi redz nevis ar acīm, bet ar sirdi, ka viņus vēl nav samaitājusi sabiedrība. Ir tik ļoti viegli sagādāt viņiem prieku. Zēns, kas nekad mūžā nav staigājis un nekad arī nestaigās, ar spīdošām acīm stāsta savas grupas vadītājam, kā viņš nupat skrējis, un tikai pēc brīža skan piebilde, ka ne jau viņš skrēja, bet es skrienot stūmu viņu ratiņos. Un katru reizi, kad šis zēns mani ierauga, viņš teic, ka atceras, kā kopā ar mani skrējis. Tas viņa dzīvē ir liels pārdzīvojums, jo, viņaprāt, ir noticis neiespējamais.

 

Mēs visi šeit dzīvojam tuvu cits citam, mēs zinām cits par citu tik daudz sīku un nenozīmīgu, tajā pašā laikā tik privātu un intīmu sīkumu. Es dzirdu katru manu kaimiņu soli, un viņi dzird katru manu soli. Mēs dzīvojam kā uz stikla, it kā katrs par sevi, katrs savā istabā vai dzīvoklī un tomēr visi kopā – vienā lielā, juceklīgā ģimenē. Tik un tā man apkārt ir daudz jauku, izpalīdzīgu un tolerantu cilvēku. Mēs šeit esam katrs par sevi – kā atomi – un tomēr visi kopā kā viens liels ķīmisks elements, kura kodols ir šī vieta. Kodols (Laibach-Hof) nemitīgi pievelk atomus (darbiniekus), un tieši šajā sastāvā un šajā skaitā mēs esam „mēs”. Un, tiklīdz kāds no mums aizies, šī vieta kļūs citāda. Mani pārsteidza klusums, kāds ir šeit. Tuvākā pilsētiņa ir 20 minūšu brauciena attālumā, ja brauc ar velosipēdu ne pārāk ātrā tempā. Saimniecības pagalmā tek maza upīte, un pie manas istabas loga bieži vien nāk vāveres. Tāda sajūta, ka esmu nekurienes vidū, bet ar lieliskiem sakariem ar ārpasauli.

 

Nesen atgriezos no „iebraukšanas” semināra. Tas bija noderīgi. Divas nedēļas pavadīju traku, jautru un dzīvespriecīgu jauniešu sabiedrībā. Jauki, ka sanāca nodibināt jaunus, internacionālus kontaktus, ceru, ka tie manā turpmākajā dzīvē lieti noderēs.

 

Eiropas Brīvprātīgajā darbā ir jāiemācās dzīvot dzīvi, ir jāiemācās slinkot un par sevi pastāvēt, ja to vajag. Jāiemācās ar minimāliem finansiālajiem resursiem ceļot un paņemt no šī EBD laika to, ko tev pašam gribas. Es, piemēram, esmu uzzinājusi, ka varu arī pati ko ēdamu pagatavot. Vēl pavisam nesen vienīgais, ko varēju pie plīts radīt, bija kaut kas nenosakāmā krāsā, ar nenosakāmu smaržu un garšu, toties tagad spēju jau šo to pagatavot un pat gluži labi garšo. Nedomāju, ka savu turpmāko karjeru vēlos virzīt ēst gatavošanas jomā, taču prieks, ka esmu vismaz to iemācījusies. Gan jau arī citas mācības nāks pašas par sevi.

 

 

Ieva Ozoliņa

 

Avots: Valsts aģentūra "Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra"
          http://www.jaunatne.gov.lv

 

 

   

 

"Šis projekts tika finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu. Šī publikācija [paziņojums] atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu."

Komentāri

Eve, 24.01.2012:
Just cause it's smiple doesn't mean it's not super helpful.

Caroline, 22.01.2012:
Ah yes, neilcy put, everyone.

Ar * atzīmēti lauciņi jāaizpilda obligāti

Vārds: *

E-pasts:
(netiks publicēts)

Komentārs:
(maksimums 2000 zīmes)

Drošības kods *
Nospiediet lai pievienotu drošības kodu
Ievadiet drošības kodu:
Pievienot komentāru

Sadarbības partneri