Jaunākie sludinājumi

Jaunākie labie darbi

Pievienojos ekonomistam, es arī ne tikai mājās kopā ar vīru un draugiem ieviesu atkritumu šķirošanu, bet arī darbā vismaz papīra šķirošanu un pašapzinīgi tagad ik pa laikam nesu pilno papīra somu uz pārstrādei paredzēto papīru konteineru.. Vēl Vispasaules zaļo darbu dienā ierosināju darbā pasākumu ar kolēģiem vismaz noskatīties kopīgi filmu, rādīju to pašu "Zeme - mūsu mājas" un nākamais pasākums droši vien būs ar "Age of stupid" pēc kāda laiciņa.lasit tālāk

Kalendārs

05.12.2016
Brīvprātīgo diena

 


Seko mums:

     

- Viena no skaistākajām dzīves balvām ir tā, ka, palīdzot otram, cilvēks palīdz sev.
Č.D.Vorners

Brīvprātīgā darba pieredze Turcijā


Foto: no Edgara arhīva

 

Kādēļ/Kad/Kur tu kļuvi par brīvprātīgo?

Biju sociālā projektā Turcijā no 2009. gada oktobra līdz 2010. gada 14. jūlijam.

 

Kas tevi visvairāk saista brīvprātīgā darbā?

 

Palīdzēšana citiem.

 


Stāsts:

 

Vieta, kura ir nesalīdzināma ar Latviju gan kultūras, arhitektūras un cilvēku atšķirību ziņā. Tas ir Āzijas sākums, vārti uz Āziju, šo valsti sauc par Turciju. Sociālais darbs un tā aktivitātes notika Austrumu Turcijā, pilsētā Gaziantep, kura ir ap 50 km netālu no Sīrijas robežas, pilsētā un arī austrumu Turcijā parsvarā mīt kurdi. Projekta ilgums bija deviņi mēneši, bet tas bija pietiekams laiks, lai iepazītu un saprastu kultūras atšķirības. Kaut gan es pabijis divus gadus atpakaļ Turcijā uz divām nedēļām, tas tomēr ir ļoti niecīgs laiks, lai uzzinātu un sajustu atšķirības starp kultūrām. Arī atšķirības starp atrašanās vietu Turcijā ir lielas, austrumi vai rietumi, tās ir kā divas dažādas valstis un kultūras, tāpēc varu būt gandarīts, kad iepazinu austrumu daļu, jo rietumos valda pārsvarā eiropeiskais dzīves veids.

 

Nedaudz par pašu Turciju. Turcijā ir 99 % no visiem ticīgajiem musulmaņi, kuriem baznīcas vietā ir mošeja. Turcijā ir viena oficiāla valoda – turku, kaut gan Turcijā dzīvo ap 15 miljonu kurdu, kuri izmanto savā starpā kurdu valodu. Iedzīvotāju skaits ir ap 75 miljoniem. Turcijā ir vairākas miljonu pilsētas, bet lielākā no tām ir Stambula, kurā ir ap 15 milj. iedz. Turcija ir arī Eiropas Savienības kandidātvalsts un ar Latviju tai ir bezvīžu režīms ar termiņu līdz vienam mēnesim. Pats projekts un tā aktivitātes notika pilsētā Gaziantep.

 

Strādāju organizācijā Gazinatep Genclik ve kultur dernegi. Tās galvenie mērķi ir veikt dažāda veida sociālas aktivitātes un kampaņas. Galvenās aktivitātes, kurās biju iesaistīts un kuras palīdzēju organizēt bija par sociāliem tematiem. Reizi mēnesī tika izdomāts viens sociāls temats jeb problemātisks jautājums sabiedrībā, kā, piemēram, cilvēku atkarības, dabas resusrsu aizsardzība, cilvēktiesības, ceļu drošība Turcijā utt. Tēma tika izraudzīta un pie darba. Tika meklēta informācija un avoti tika izmantoti visdažādākie, pārsvarā internets, bet netrūka arī pilsētas policijas arhīvu materiāli. Informācija tika sagatavota un bija viss nepieciešamais, lai sāktu veidot prezentāciju. Galvenā auditorija bija vidusskolas audzēkņi, pārsvarā mūsu prezentācijas notika samērā nabadzīgo skolēnu skolās. Prezentācija tika rādīta ar projektoru, tika skaidrots, diskutēts un runāts par problēmām, to risinājumiem atbilstoši tematam. Lai ieinteresētu skolēnus vairāk, tika filmēti arī īsa formāta video, piemēram, par atkarībām, lai viņiem veidojas labāks priekšstats vizuāli. Paši aktieri bijām mēs no organizācijas, bet filmēšana un montāža bija nodrošināta no profesionāļu puses. Galvenais mērķis, rīkojot šāda veida prezentācijas, bija, lai skolēni aizdomājas par problemātiskiem jautājumiem, kas ir mūsu vidū ik dienas, kā, piemēram, ūdens taupīšana, smēķēšanas sekas utt. Tika doti materiāli, brošūras, kuri tika gatavoti rūpīgi ofisā.

 

Skolēnu prieks un interese bija neviltota gan par prezentāciju, gan par mani. Jo šī nav tūristu pilsēta, kaut gan tajā dzīvo ap 1.6 milj. iedz., katrs ārzmenieks viņiem šķita, kā aizraujoša izklaide un svētki. Tika veikti kopīgi foto, jo interese bija milzīga. Neiztika arī bez e-pastu, telefona numuru prasīšanas, autogrāfi uz rokām. Būdams kā atraktivitāte un redzēdams, ka skolēni ir tik priecīgi, sastopot ārzemnieku, piekritu arī bez organizācijas dalības braukt dažkārt uz skolām, kur biju jau pabijis, un dalīties ar savu pieredzi un būt viņu starpā. Redzēt to prieku viņu acīs, tas bija nenovērtējami, to es atcerēšos uz visiem laikiem. Bērni un skolēni ir nabadzīgi, bet, kad viņi redz, ka kāds ir ieinteresēts sarunā ar viņiem, tad viņiem bija nezūdoši smaidi no vaigiem.

 

Prezentācijas bija tikai dažas no mūsu aktivitātēm, mums vēl bija kampaņas stendi, kā piemēram, AIDS un HIV dienā utt. Būdams deviņus mēnešus citā kultūrā un vidē atgādināju sev to, ka lielākais prieks rodas no labiem darbiem un redzētā prieka cilvēku acīs, kuri šo prieku ieguvuši pateicoties man. Prieku var rast tik vienkārši, tas nepieciešams ikvienam. Redzot desmitiem bērnu ubagojot uz ielām, kuri tiešām vecāku pamesti vai sūtīti. Redzot bērnus, kuru vienīgā iztikšana ir izmestā pārtika mistkastēs, un redzēt cīņas starp viņiem, kurš iegūs labāko mantu no ārā izmestajām lietām. Tad man cilvēku problēmas Latvijā šķiet kā sīkums, salīdzinot kā cilvēki dzīvo citur un izdzīvo. Tad finanšu krīze Latvijā liekas kā paradīze, kurā tādas ainas nav iespējams redzēt ikdienišķi. Mana būšana kopā ar skolēniem projekta laikā vai ārpus tā, tā bija ļoti noderīga pieredze. Cilvēkiem vajadzīgs atbalsts vienmēr, kaut arī manas turku valodas zināšanas ir un bija diezgan viduvējas, tas nebija un nav iemesls nebūšanai kopā. Jo atrodoties vienkārši blakus, tas jau ir daudz un ļoti svarīgi psiholoģiski, tāpēc man ir milzīgs prieks, ka vismaz tādā veidā arī es viņiem varēju palīdzēt, jo atbalsts – tas ir svarīgs ikvienam.

 

Projekta laikā sapratu, ko nozīmē dalīšanās un palīdzēšana īstenajā nozīmē. Jo tās kultūras viesmīlība ir apbrīnojama -  gan kurdu, gan turku, viņi dalās ar visu un būs pat gatavi atdot savu pēdējo ēdienu un noguldīt vienīgajā guļamvietā mājās, lai es justos tikai labi. Pieredze bija grandioza un to iegūt citur Eiropā, pēc manām domām, nevar. Prieks, kas nāca no citu cilvēku acīm, sastopot mani, radīja man dubultu prieku. Viesmīlību labāku pagaidām neesmu redzējis un sajutis nekur citur. Cilvēku atvertība un domāšanas stils man lika mainīt sevi un savu nostāju daudzos jautājumos. Nav dīvainu lietu uz pasaules, bet gan vienkārši atšķirīgas un dažādākas. Arbūzu zagšana no lauka, stopēšana simtiem kilometru attālumā, visu apkārtējo cilvēku uzmanība, tie ir tikai daži notikumi, kuri man radīja neizsakāmu prieku, neskaitot prieku skolēnu acīs prezentāciju un tikšanās laikos. Tie ir mirkļi, kas mani motivēja un pilnveidoja mani labāku un stiprāku. Prieks ir neaprakstāma vērtība, bet vislielākais gandarījums, kad tas tiek iegūts pateicoties pašam sev.

 

Edgars

Komentāri

Danyon, 21.12.2011:
What a joy to find someone else who tihkns this way.

Neveah, 19.12.2011:
This intrdouces a pleasingly rational point of view.

kaspars, 08.09.2011:
es zinu kas ir brīvprātīgie darbi. es vēlētos strādāt turcijā pēctam jo man pagaidam brīvprātīgie darbs ir bulgarijā kad beigsies ceru ka varēšu tikt es tikai lūdzu iespēju man palīdzēt jo vēlos dzīvot turcija.

Edgars, 09.04.2011:
Ja kadam ir jautajumi, drosi var rakstit edgars87@gmail.com

lii, 26.01.2011:
Patīkami to lasīt. Paldies. Vai ir arī tagad ir tāda iespēja , kā brīvprātīgais darbs, mani tas interesē.

Mārtiņš, 08.11.2010:
Superīgs stāsts! Prieks, ka ir cilvēki, kuriem arī rūp citu cilvēku dzīve un liktenis, ne tikai savējais! Un kas ir pats galvenais - ieguvēji ir abi! :)

Ar * atzīmēti lauciņi jāaizpilda obligāti

Vārds: *

E-pasts:
(netiks publicēts)

Komentārs:
(maksimums 2000 zīmes)

Drošības kods *
Nospiediet lai pievienotu drošības kodu
Ievadiet drošības kodu:
Pievienot komentāru

Sadarbības partneri