Jaunākie sludinājumi

Jaunākie labie darbi

Pievienojos ekonomistam, es arī ne tikai mājās kopā ar vīru un draugiem ieviesu atkritumu šķirošanu, bet arī darbā vismaz papīra šķirošanu un pašapzinīgi tagad ik pa laikam nesu pilno papīra somu uz pārstrādei paredzēto papīru konteineru.. Vēl Vispasaules zaļo darbu dienā ierosināju darbā pasākumu ar kolēģiem vismaz noskatīties kopīgi filmu, rādīju to pašu "Zeme - mūsu mājas" un nākamais pasākums droši vien būs ar "Age of stupid" pēc kāda laiciņa.lasit tālāk

Kalendārs

05.12.2016
Brīvprātīgo diena

 


Seko mums:

     

- Viena no skaistākajām dzīves balvām ir tā, ka, palīdzot otram, cilvēks palīdz sev.
Č.D.Vorners

Dāvāt prieku




Vislabāk izdevušies darbi ir tie, kas veikti mīlestībā. Tie arī dod vislielāko gandarījumu abām darbā iesaistītajām pusēm. Man pašai ir nācies ar to sastapties, un pieredzēt, kā tas notiek arī citiem cilvēkiem. Kā luterāne vienā no Torņakalna draudzes projektiem kopā ar lielu jauniešu pulku, es esmu piedalījusies Ziemassvētku izbraukumos.

Katru gadu ar izrādēm mēs dodamies uz psihoneiroloģiskajiem, veco ļaužu pansionātiem un bērnu namiem Latgalē. Šāda pasākuma mērķis ir -  aizvest Ziemassvētku prieku vairāk vai mazāk no sabiedrības nošķirtām cilvēku grupām. Un tas nav kaut kas nenozīmīgs mums vai viņiem! Starp bērnunama bērniem daudzus jau esmu ievērojusi un iemīļojusi, un, tā kā braucam pie viņiem jau vairākus gadus, arī viņi atceras mūs pēc sejām un vārdiem. Pēc lugas ejam ar audzēkņiem rotaļās- tas patiesi visiem patīk. Man arī! Esmu ievērojusi, ka, tajās reizēs, kad man ir bijušas galvenās lomas, bērni vēlas rotaļāties vairāk tieši ar mani. Tas atkal prasa daudz uzmanības un enerģijas, bet dod gandarījumu. Savās sajūtās viņu priekšā, manī parasti darbojas princips, ka draudzībai jābūt sabalansētai ar stingrību. Īpaši tas vajadzīgs, kad gribās bērnus samīļot vai ar viņiem padauzīties. Tieši tas prieks, kas nāk no bērniem, ir pats neviltotākais, skaidrākais, līdz ar to- iepriecinošākais, iedvesmojošākais. To var gan redzēt, gan sajust. Es atceros kādu bērniņu, kurš reiz, pēc izrādes, man pieķērās un nelaida vaļā. Pieaugušie, gadās, ka grib braukt mums līdzi, bet bērni tā nedara. Viņi parasti negrib laist prom tos, kuri ir izpelnījušies viņu simpātijas.

Kādā pansionātā dzirdēju, ka mēs esam vienīgais, kas pie šiem cilvēkiem notiek gada laikā. Protams, arī viņi mūs labi atceras- apbrīnojami! Ne reizi vien esmu redzējusi, kā vecie cilvēki birdina prieka asaras. Ar viņiem mēs rotaļās neejam, bet nodziedam viņiem dažas dziesmas. Kaut gan Ziemassvētki man ir laiks pirms sesijas, tomēr pagājušajā gadā es iemācījos visas dziesmas no galvas. Tas ir veids, kā viņas var dziedāt labāk, izjusti- tas ir to vērts.

Tādos izbraukumos tiekam iepriecināti arī mēs paši- ar savstarpējo tusiņu, sniega kaujām un cienastiem visās vietās, bet vislielākais prieks ir redzēt prieku citos un sajust sevī lielu mīlestību. Kopš esmu iemācīta, ka mīlestība ir gluži kā darbs, manās acīs tas ir kļuvis par visvērtīgāko darbu, bet tas nepelna nekādu algu, jo tas nav mans, es neesmu spējīga mīlēt. Dievs nesavtīgi mīl manī.

 

Rūta

Komentāri

Ar * atzīmēti lauciņi jāaizpilda obligāti

Vārds: *

E-pasts:
(netiks publicēts)

Komentārs:
(maksimums 2000 zīmes)

Drošības kods *
Nospiediet lai pievienotu drošības kodu
Ievadiet drošības kodu:
Pievienot komentāru

Sadarbības partneri