Jaunākie sludinājumi

Jaunākie labie darbi

Pievienojos ekonomistam, es arī ne tikai mājās kopā ar vīru un draugiem ieviesu atkritumu šķirošanu, bet arī darbā vismaz papīra šķirošanu un pašapzinīgi tagad ik pa laikam nesu pilno papīra somu uz pārstrādei paredzēto papīru konteineru.. Vēl Vispasaules zaļo darbu dienā ierosināju darbā pasākumu ar kolēģiem vismaz noskatīties kopīgi filmu, rādīju to pašu "Zeme - mūsu mājas" un nākamais pasākums droši vien būs ar "Age of stupid" pēc kāda laiciņa.lasit tālāk

Kalendārs

05.12.2016
Brīvprātīgo diena

 


Seko mums:

     

- Viena no skaistākajām dzīves balvām ir tā, ka, palīdzot otram, cilvēks palīdz sev.
Č.D.Vorners

Sirds darbs Beļģijā


Foto: Amanda

 

 

Kādēļ/Kad/Kur tu kļuvi par brīvprātīgo?



Es kļuvu par Eiropas Brīvprātīgā darba (EBD) projekta brīvprātīgo 2009. gada 1. septembrī un gadu pavadīju Beļģijā, mazā pilsētiņā Genkā (manā stāstā pieminētā Vinterslaga  ir viens no tās rajoniem, kurš ir diezgan noslēgts un savā ziņā izolēts dēļ tā, ka tur dzīvo iebraucēji –  musulmaņi). Strādāju jaunatnes centrā ar bērniem vecumā no 3 – 25 gadiem.  Šobrīd esmu beigusi savu EBD, bet turpinu vismaz reizi nedēļā mērot stundas braucienu, lai turpinātu iesākto un strādātu lielākoties ar jauniešiem vecumā no 16 gadiem!

 


Kas tevi visvairāk saista brīvprātīgā darbā?

 

Visskaistākais ir redzēt kā jaunieši, kuru ikdiena sastāv no izdzīvošanas un rasisma un kuri līdz ar to ir kļuvuši agresīvi un zaudējuši ticību ikvienam, tev atveras un uzticas, un galvenokārt sāk ticēt paši sev un tam, ka var dzīvot arī labāku dzīvi.



Stāsts:

 

Mans stāsts nav par to, kā es aizbraucu no Latvijas laimi meklēt, filmēju un rediģēju filmas kādā jaunatnes centrā, vai arī kā iepazītu visdažādākās kultūras mazā pilsētiņā, mans stāsts ir par mīlestību no pirmā acu skatiena, no pirmajiem vārdiem, no pirmajiem soļiem vietā, kuru sauc par Vinterslāgu. Es varētu sarakstīt 365 grāmatas, katru ar 1440 lapaspusēm par vietu, kura liek smaidīt kā maija saulītei, dūkt kā bitei, griezties kā vinila platei, uzvesties kā muļķei, par vietu, kura liek aizmirst ievilkt elpu.. Vietu, kur es atgriezīšos cik bieži vien var, vietu, kas ir mana sirds otra puse.

 


Es pavadīju 365 burvīgas dienas dzīvojot un strādājot rajonā, kurā ik uz soļa bija skarbi dzīves stāsti, samudžināti attiecību kamoli un grūta jaunība, tomēr ikviens bija laimīgs un lepns par to, kas viņš ir, neskatoties uz to, vai bija turcietis, marokānis, alžīrietis vai itālietis. Un lai arī tieši tas jau piedzimstot noteica, ka tava dzīve būs skarba, neviens nekad neaizmirsa, kas viņš patiesībā ir. Vinterslāga ir un vienmēr būs viena liela ģimene, lai pastāvētu viens par otru, un man ir tas gods būt daļai no šīs savdabīgās mīlestības. Katru rītu es modos ar dīvainu satraukuma sajūtu un iemigu ar tauriņiem  vēderā. Katrs solis šajās ielās bija kā solis pirms aklā randiņa. Katra minūte darbā, kuru pat par tādu nosaukt nevar, bija kā iespēju pilns un neaizmirstams ceļojums.

 

 

Es darīju lietas, kuras man sapņos nebija rādījušās, es iemīlēju to, kas man iepriekš likās nepieņemams, es izdzīvoju to, ko liela daļa nepiedzīvos nekad. Lai gan patiesībā mans EBD bija jaunatnes centrā, darbojoties projektā  WTS TV un veidojot filmas ar jauniešiem, es pavadīju neskaitāmas stundas ar ikvienu, kurš ieradās pie mums, jo ikviens bija kā mans mazais (un citos gadījumos  pat lielais) brālis vai māsa, vai citos gadījumos lielisks draugs. Katru rītu kopā ar kolēģiem radīju vistrakākās idejas tam, kas patīk mums, un vienmēr patika arī vietējiem jauniešiem. Ir tik skaisti darīt to, ko tu mīli. Ir tik burvīgi redzēt prieku citu acīs, jo ir vismaz kāds, kas viņiem tic. Un ir tik grūti to visu stāstīt ar pagātnes piegaršu.

 

 

Angļu valodā ir ļoti skaists teiciens, kuram latviski tomēr nespēju atrast tikpat izteiksmīgu tulkojumu –„let it go”.  Es ticu, ka tā ir vien no lietām, kas ir jāiemācās esot prom un pildot EBD, bet tā ir lieta, ko es neieredzu visvairāk šajā pasaulē.  Šobrīd es varu tikai izsapņot to, kā būs, kad es atkal varēšu būt tur uz vietas KATRU DIENU, un klausīties kārtējo gangsteru filmas cienīgo stāstu ceļā uz veikalu, kad varēšu atkal ik rītu deviņos atslēgt jaunatnes centra durvis un ieelpot iepriekšējā vakara galda futbola mača smaržu. Bet pagaidām es vismaz reizi nedēļā mēroju stundu garu ceļu, lai sajustos kā mājās. Lai satiktu cilvēkus, kuri  ir mana ģimene tik pat ļoti kā tā, kas Latvijā seko maniem piedzīvojumiem un studijām līdzi no attāluma. Lai atkal es varētu būt ES, jo šī ES es esmu tikai tur, pavadot laiku (lasi – strādājot, vai veicot brīvprātīgo darbu) kopā ar draugiem un savu otro ģimeni.

 

 

Ikviens kaut reizi mūžā ir teicis, notiks tā, kā tam ir jānotiek. Varbūt man bija jānokļūst Beļģijā nevis tādēļ, lai man būtu vieglāk uzsākt studijas, nevis tādēļ, lai iepazītu Marokas un Turcijas kultūru un izprastu to, bet gan tādēļ, lai es saprastu, ka pat minūte pavadīta darot to, kam nepieder tava sirds, ir izniekota minūte. Un saprastu, nevis ar prātu, bet gan ar sirdi un dvēseli. Galu galā, ne jau visa mūsu dzīve slēpjas naudā un jaunās drēbēs. Vismaz mani vairs tās nesajūsmina tik ļoti kā agrāk, jo man ir sapnis un solījums sev, un es nekad neesmu jutusies laimīgāka kā tajās dienās, kad man ir dota iespēja turēt doto solījumu un būt savā sapnī – realitātē, Vinterslāgā.

 

Amanda

Komentāri

Daveigh, 21.12.2011:
That's the smart thinking we could all bneefit from.

Dasia, 19.12.2011:
That's a genuinely impressive aswner.

Ilze, 12.10.2010:
Ļoti jauks stāsts, prieks, ka ir tādi cilvēki kā Amanda. Visvairāk man patika atziņa, ka "ne jau visa mūsu dzīve slēpjas naudā un jaunās drēbēs". Diemžēl ne visi to saprot. Paldies par šo stāstu, var just, ka darbs patiešām nāk no sirds.

Ar * atzīmēti lauciņi jāaizpilda obligāti

Vārds: *

E-pasts:
(netiks publicēts)

Komentārs:
(maksimums 2000 zīmes)

Drošības kods *
Nospiediet lai pievienotu drošības kodu
Ievadiet drošības kodu:
Pievienot komentāru

Sadarbības partneri